Nau jav nemaz tādu krievu Ziemassvētku. Visiem kristiešiem tie ir vieni. Atšķiras tikai baznīcu kalendāri. Krievijas pareizticīgā baznīca, laikam, lai uzsvērtu krievu un Krievijas īpašo lomu 16.gs., kad visa kristīgā pasaule pārgāja no Jūlija kalendāra uz Greorga kalendāru, to nedarīja.
Ja, pasarg`Dievs, Latvija valstiskotu Maskavas baznīcas kalendāru, tas būtu ne tikai dīvaini, bet arī vēsts, ka Latvija atzīst Maskavas noteikšanu par savu valsts svētku lietām. Un kārtējais solis divkopienu valsts juridiskās stiprināšanas virzienā. Tiem „krievu” Ziemassvētkiem, cerams pielikts punkts. Ja jau tā gribas kopīgus svētkus, tad kas liedz Latvijas Pareizticīgo baznīcai atdalīties no Maskavas un no 16.gs. pārcelties uz mūsdienām?
Ļoti būtiska ir vienotā mediju telpa. Bez tā, ka Latvijas mediji ,gan latviešu, gan krievu objektīvi „neatspoguļos” Latvijas vēsturi , šodienu un, protams, starpnacionālas attiecības nekāda integrācija vai „saliedētība” principā nav iespējama.
Pat, ja „neitralizē” Maskavas medijus. To gan, atvērtā, brīvā informācijas telpā nevar izdarīt, nav jau „Amerikas Balss”, ko varēja „nozāģēt”. Tāpēc arī mediju latviskošana (objektīva informācija) ir smags un pinķerīgs ilgtermiņa darbs.
Ja man būtu teikšana, tad es nemuļķotos ap pieteiktajiem saliedētības pasākumiem, jo to īstenošana bez sakārtotas mediju telpas ir no sērijas: SIA”Veltīgais darbs”, un visus resursus veltītu medijiem.Gan krievu, gan latviešu.
Latviešu medijiem jānoņem rozā brilles un atklāti jāatzīst, ka Latviju tikai mata tiesa šķir no divkopienu valsts izveidošanās. Jābeidz skatīt nacionālas problēmas koordinātu sistēmā – Lindermans/Dzintars. Tas padara latviešu medijus kieviem nebaudāmus kā pārāk vientiesīgus.
